Bizness nav vientuļa sala, bet gan daļa no sabiedrības un pateicoties plaši informācijas pieejamībai un vēlmei būt tuvāk savam klientam, no uzņēmuma tiek prasīta “nostāja” sociālā taisnīguma jautājumos. Korporatīvai sociālais taisnīgums izpaužas, piemēram, kā klimata taisnīgumu, Black Lives Matter, MeToo un citas nesenās progresīvās sociālās kustības. Šīs kustības ilustrē pieaugošās sabiedrības – ieinteresēto pušu, gaidas, ka uzņēmumi aktīvi un publiski demonstrēs savu nostāju vai attieksmi par vai pret šiem jautājumiem., piemēram, LBGTQ tiesībām, rasismu, sociālo nevienlīdzību, utt.[1]
Šī tendence ietekmē patērētāju izvēli un zīmolu reputāciju, kā arī tas var ietekmēt spēju piesaistīt un noturēt darbiniekus, īpaši jaunāko paaudzi. Sociālais taisnīgums pašos pamatos ir cilvēka cilvēktiesību ievērošana. Tādēļ apskatam šajā rakstā to, kas šobrīd ir biznesa dienas kārtībā attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu un vai ir būtiska atšķirība starp tiesisko regulējumu attiecībā uz uzņēmumiem, kas darbojas ASV vai Eiropas Savienībā.
Kāda loma ir biznesam cilvēktiesību ievērošanā?
Uzņēmumu darbība ietekmē miljoniem cilvēku dzīvi visā pasaulē. Pat maziem uzņēmumiem ir piegādes ķēdes, kas aptver kontinentus. ANO Bizness un cilvēktiesību vadlīnijas (UN Business and Human rights Guidelines) tika pieņemtas 2011.gadā[2]. Šīs vadlīnijas paredz valstīm, kuras ir apvienojušās ANO, sagatavot nacionālos rīcības plānus, lai šīs vadlīnijās minētos principus ieviestu dzīvē. Šo vadlīniju pamatā ir definētas lomu sadalījums starp valstīm un uzņēmējiem, lai cilvēktiesības tiktu ievērotas biznesa praksē. Valstu pienākums ir AIZSARGĀT cilvēktiesības, bet uzņēmumu pienākums ir IEVĒROT cilvēktiesības, bet abu pušu pienākums ir veicināt un atbalstīt dažādus aizsardzības mehānismus (REMEDIES).
No uzņēmumiem sagaida ka brīvprātīgi ievēros šos principus, organizējot biznesa procesus, iesaistot darbiniekus, kā arī šos principus piemērojot sadarbības partneriem, sadarbojoties ar piegādes ķēdēm. Pārsvarā cilvēktiesību aspektu izvēlās vērtēt gan pie biznesa vadības riskiem, gan pie sadarbības veidošanas ar piegādātājiem un klientiem, domājot par produkta vai pakalpojuma ietekmi.
Pasākumi, kurus veic uzņēmumi:
– “Due dilligence” – izvērtē potenciālos cilvēktiesības riskus, kas varētu iestāties un rīkojas lai šos riskus novērstu;
– Apzinās sava biznesa ietekmi (valstu specifika, nodarbinātības modeļi, u.c.);
– Izvairās no negatīvas ietekmes (īpaši strādājot valstīs kur nav aizsargātas cilvēktiesības);
– Novērš jau izdarītos pārkāpumu;
– Apzinās, kur pastāv līdzdalība biznesa partneru veiktajos noziegumos.
Uzņēmumam jāizvairās no tādas rīcības (uzņēmuma vai darbinieku) kas:
– Veicina, rada iespējas, atbalsta smagu cilvēktiesību pārkāpumu rašanos (kauzālā saikne);
– Norāda uz to, ka zināja vai vajadzēja zināt par smagu cilvēktiesību pārkāpumu riskiem (zināšanas);
– Rada riskus, dēļ tuvajām attiecībām ar galvenā cilvēktiesību pārkāpēju (proximity).
ASV – cilvēktiesības un bizness – tiesiskais ietvars
ASV Demokrātijas, cilvēktiesību un darba birojs[3] sadarbojas ar uzņēmumiem, pilsonisko sabiedrību un līdzīgi domājošām valdībām, lai veicinātu cilvēktiesību ievērošanu uzņēmējdarbībā. Organizācija vada politikas centienus izplatīt un īstenot pamatprincipus, iesaistīties daudzu ieinteresēto pušu iniciatīvās un strādāt, lai rastu risinājumus steidzamiem cilvēktiesību politikas jautājumiem, kas saistīti ar uzņēmējdarbību. Arī ASV aktīvi iestājas par ANO “Bizness un cilvēktiesību vadlīnijas” pamatprincipiem un OECD vadlīnijām multinacionālajiem uzņēmumiem, kurās ir ietverti arī cilvēktiesību principi. Organizācija mudinām ASV uzņēmumus savā praksē piekopt augstus standartus un ievērot cilvēktiesības kopienās, kurās tie darbojas.
Darbības pieeja:
· Veicināt un aizsargāt: Starptautisko cilvēktiesību tiesību aktu īstenošanas veicināšana un saistību attīstīšana globālajā uzņēmējdarbības un cilvēktiesību telpā ar galvenajām ieinteresētajām pusēm.
· Vest sarunas radot telpu jaunu un kritisku jautājumu apspriešanai starp attiecīgajām ieinteresēto pušu grupām.
· Izstrādāt un ieviest rīkus, mācības un norādījumi ASV valdības ierēdņiem, lai tie būtu efektīvāki sūtņi uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jautājumos.
ASV Nacionālais Cilvēktiesības un bizness rīcības plāns[4] ietver piecus rīcības virzienus:
(1) Vadīties pēc labākā piemēram;
(2) Sadarbība ar ieinteresētajām pusēm;
(3) Atbildīgas uzņēmējdarbības prakses atvieglošana;
(4) Pozitīvas darbības atzīšana;
(5) Piekļuves nodrošināšana tiesiskās aizsardzības līdzekļiem.
Ik gadu ASV veic izpēti par dažādu valstu cilvēktiesību praksi. “Cilvēktiesību ziņojumi”[5] – aptver starptautiski atzītās individuālās, pilsoniskās, politiskās un darba ņēmēju tiesības, kā noteikts Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un citos starptautiskos līgumos. ASV Valsts departaments saskaņā ar 1961. gada Ārējās palīdzības likumu un 1974. gada Tirdzniecības likumu iesniedz ziņojumus par visām valstīm, kas saņem palīdzību, un visām Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīm ASV Kongresam. Tā pat ASV tiesību akti pieprasa ikgadēju ziņojumu Kongresam par starptautiski atzīto darba ņēmēju tiesību statusu valstīs, kuras ir tiesīgas saņemt pabalstus saskaņā ar Vispārējo preferenču sistēmu (GSP). Likums definē starptautiski atzītās darba ņēmēju tiesības, iekļaujot: “(A) tiesības apvienoties; (B) tiesības organizēties un slēgt kolektīvas sarunas; (C) aizliegums izmantot jebkāda veida piespiedu vai obligāto darbu; D) minimālais vecums bērnu nodarbināšanai un bērnu darba sliktāko veidu aizliegums; un (E) pieņemamus darba apstākļus attiecībā uz minimālo algu, darba stundām un darba drošību un veselību. Papildus šīm tiesībām vairākos ASV brīvās tirdzniecības nolīgumos starptautiski atzīto darba ņēmēju tiesību definīcijā ir iekļauta arī “diskriminācijas likvidēšana saistībā ar nodarbinātību vai profesiju”.
Šajos ziņojumos arī tiek apskatīta atbilstība Starptautiskā Darba organizācija (SDO) 1998. gada Deklarācijā minētajiem darba pamatprincipiem un tiesībām: biedrošanās brīvība un tiesību uz koplīgumu slēgšanu efektīva atzīšana; visu veidu piespiedu vai obligātā darba izskaušana; efektīva bērnu darba atcelšana; un diskriminācijas izskaušana attiecībā uz nodarbinātību un profesiju. Tā pat ir apskatīta arī ANO Organizētās noziedzības konvencijas Protokola par cilvēku tirdzniecības novēršanu, apturēšanu un sodīšanu noteikumi pret cilvēku tirdzniecību.
2020. gada ziņojums atspoguļo unikālās problēmas, ar kurām valstīm bija jāsaskaras, Covid-19 vīrusam izplatoties visā pasaulē. Pandēmija ietekmēja ne tikai cilvēku veselību, bet arī viņu spējas droši izmantot savas cilvēktiesības un pamatbrīvības. Dažas valdības izmantoja krīzi kā ieganstu, lai ierobežotu tiesības un nostiprinātu autoritāru varu. Citas valdības paļāvās uz demokrātiskām vērtībām un procesiem, tostarp brīvu presi, pārredzamību un atbildību, lai informētu un aizsargātu savus pilsoņus. Sievietes un bērni saskārās ar paaugstinātu risku, jo bloķēšanas un tradicionālās sociālās aizsardzības zaudēšanas dēļ pieauga ar dzimumu saistītas vardarbības un vardarbības ģimenē izplatība. Citas marginalizētas iedzīvotāju grupas, tostarp vecāka gadagājuma cilvēki, personas ar invaliditāti un LGBTQI+ personas, bija īpaši neaizsargātas.
Šie un citi pastāvīgie tiesību pārkāpumi rada neizsakāmus zaudējumus tālu aiz katras atsevišķas valsts robežām; nekontrolēti cilvēktiesību pārkāpumi jebkur var veicināt nesodāmības sajūtu visur. Tieši tāpēc Džo Baidena administrācija savā ārpolitikā ir izvirzījusi cilvēktiesības pirmajā vietā un centrā.
ES – cilvēktiesības un bizness – tiesiskais ietvars
Līdzīgi kā ASV, arī Eiropas Savienības valstis seko ANO Bizness un cilvēktiesības vadlīnijas, OECD multinacionālo uzņēmumu vadlīnijas, Starptautiskā Darba organizācijas (SDO) Deklarācijā minētajiem darba pamatprincipiem un tiesībām. 17 Eiropas Savienības valstis ir izstrādājušas savu darbības plānu kā ieviest cilvēktiesības un biznesa vadlīnijas nacionālajos tiesību aktos vai brīvprātīgās iniciatīvās[6]. Tomēr, apzinoties ka brīvprātības princips ne vienmēr sasniedz mērķi, Eiropas Savienība ir spērusi soli regulējuma virzienā.
Eiropas Komisija un Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD) ir publicējuši pamatnostādnes par uzticamības pārbaudi (due dilligence), lai palīdzētu ES uzņēmumiem novērst piespiedu darba risku to darbībā un piegādes ķēdēs saskaņā ar starptautiskajiem standartiem[7]. Vadlīnijas uzlabos uzņēmumu spēju izskaust piespiedu darbu no to vērtību ķēdēm, sniedzot konkrētus, praktiskus padomus par to, kā identificēt, novērst, mazināt un novērst tā risku.
Pasaulē nav vietas piespiedu darbam. Tāpēc ES piegādes ķēžu noturības un ilgtspējības stiprināšana ir mūsu nesenās tirdzniecības stratēģijas pamatā. Eiropas Komisija pastiprina uzticamības pārbaudes lomu (due dilligence) saistībā ar gaidāmajiem tiesību aktiem par ilgtspējīgu korporatīvo pārvaldību (standarts un direktīva).
Augstais pārstāvis/priekšsēdētāja vietnieks Hoseps Borels ir norādījis, ka piespiedu darbs ir ne tikai nopietns cilvēktiesību pārkāpums, bet arī galvenais nabadzības cēlonis un šķērslis ekonomikas attīstībai. Atbildīgu un ilgtspējīgu vērtību ķēžu veicināšana ir viens no nesenās ES tirdzniecības stratēģijas pīlāriem. Vadlīnijās tiek īstenota stratēģija, palīdzot ES uzņēmumiem jau veikt atbilstošus pasākumus, tādējādi saīsinot laiku, līdz tiks pieņemti tiesību akti par ilgtspējīgu korporatīvo pārvaldību. Ar šo gaidāmo tiesību aktu tiks ieviests obligāts uzticamības pārbaudes (due dilligence) pienākums, kas liek ES uzņēmumiem identificēt, novērst, mazināt un ņemt vērā ilgtspējības ietekmi savās darbībās un piegādes ķēdēs. Ņemot vērā gaidāmo ietekmes novērtējumu, tas ietvers efektīvus darbības un izpildes mehānismus, lai nodrošinātu, ka piespiedu darbs neatrod vietu ES uzņēmumu vērtību ķēdēs.
ES tirdzniecības politika jau veicina piespiedu darba atcelšanu, izmantojot dažādus instrumentus. ES tirdzniecības nolīgumi ir unikāli, jo tie ietver saistošassaistības ratificēt un efektīvi īstenot visas SDO pamatkonvencijas, tostarp tās, kas attiecas uz piespiedu darbu. Vadlīnijas nodrošina arī vairākas ES Cilvēktiesību un demokrātijas rīcības plāna 2020.–2024. gadam prioritātes uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā. Šīs prioritātes ietver piespiedu darba izskaušanu un starptautiski atzītu uzticamības pārbaudes standartu veicināšanu.
[1] https://www.amnesty.org/en/location/americas/north-america/united-states-of-america/report-united-states-of-america/
[2] https://business-humanrights.org/en/un-guiding-principles
[3] https://www.state.gov/business-and-human-rights/
[4] https://globalnaps.org/wp-content/uploads/2017/10/NAP-USA.pdf
[5] https://www.state.gov/reports/2020-country-reports-on-human-rights-practices/
[6] https://www.ohchr.org/Documents/Issues/Business/UNWG_NAPGuidance.pdf
[7] https://ec.europa.eu/commission/presscorner/detail/en/IP_21_3664